Kārlis Sīmanis un folkloras kopa “Rudzupuķe” Mūzika un vārdi: Jānis Krūmiņš Video: Jānis Krūmiņš no autora.. Ar šo dziesmu man kaut nedaudz izdevās sakārtot domu un emociju jūkli, kas palika pēc “Dvēseļu puteņa” noskatīšanās. Neviļus domāju par vecmammas trejiem brālīšiem kas neatgriezās, par tēvu kurš no Sibīrijas atgriezās, bet jau pavisam cits cilvēks. Paldies filmas autoriem. Paldies, Ingai par Kārli, es jau viņu pēdējā laikā nesaucu nekā savādāk kā par Kārli LIELISKO😊. “Rudzupuķes”, kā vienmēr, bija fantastiskas, i smuki dzied, i labi izpildās, tur Līgas virzienā lido kompliments. Visi malači, bet šoreiz īpaši gribu izcelt Ilzi, palūkojat, ko viņa dara zem ozola. Tā turēt un turpinām strādāt. Dievs, svētī Latviju!
KAUJA PAR NEKO
Ko līdzēja drosme, kas sirdī mita,
Jau trešajā dienā puika kaujā krita -
Nu viņš dieva valstībā.
Vēl mirkli pirms blakus tam lādiņš krita,
Viņš rakstīja mātei, par šaubām, kas neizpalika:
"Zini man ir bail".
Piedz: Dod dieviņi siltu sauli,
Lai tā agri nerietēja.
Man naksniņa sapni stāsti
Kā mūžiņu nodzīvoti.
Un, karā kā karā, notiek trakas lietas,
Ja siltumā sēdi tad, protams, pie vienas vietas -
Viss ir kārtībā
Tie, kas bija pie augšas, tie pie ordeņiem tika,
Par pārējiem stāsta vien skopa statistika.
Un skaitļi iekavās.
Piedz.
Un ne viens, bet simti, tad par eņģeļiem tika,
Tie pacēlās spārnos, nu spoži mirdz galaktika -
Visā godībā
Viņi jautā mums mēmi, varbūt pietiks karot?
Mēs gribam mājās, arī mierā dzīvot, teic varot,
Teic varot…
Es gribēju vēlreiz ar tevi aizstaigāt, tur - līdz ceļa galam, siltā vasaras vakarā. Es gribēju mūsu pirmdzimtajam šūpuli kārt, tepat - sētas viducī, zem vecā ozola vainaga. Es gribēju dzīvi nodzīvot, ar saviem mīļajiem, cik labi mācēdams un prazdams. Un vienmēr jau pastāvēja varbūtība, ka es atgriezīšos.. Bet nu gaisma acīs, tik spoža, ... tik spoža ...
Piedz.
