21. augustā Imanta Ziedoņa muzeja komandas izmeklēti mūsdienu Krišjāņi Baroni uzsāka ceļojumu kājām no Tartu līdz Dundagai. Kājām gājēji Smiltenē “piestāja” 27. augustā. Projekta “Ziedoņa muzejs ceļā ar Baronu” kultūras notikumiem bagātais ceļš Tartu – Dundaga ir vairāk nekā 800 kilometru garš un noslēgsies 20. septembrī ar koncertu pie Dundagas pils.
Par godu šim uzsāktajam projektam, Smiltenes novada Kultūras centrs sadarbībā ar Līgu Krūmiņu- Krīgeri un Eiropas Parlamenta deputātu Ivaru Ijabu organizēja muzikālu sarunu vakaru “Senču padoms dainās”, kur pārdomās dalījās arī Smiltenes novada skolotāji, kultūras darbinieki, novadpētnieki.
Visas iecerētās kultūras norises iespējams īstenot, pateicoties bankas “Blue Orange” atbalstam. Projekta aktivitātēm var sekot līdzi Ziedoņa muzeja mājaslapā: https://ziedonamuzejs.lv/
Ar Saulgriežu uguns rituāliem, dziesmām, dejām 21. jūnijā iemirdzējās un ieskanējās Smiltenes pagasta Līgo kalns.
Vasaras saulgrieži ir laiks, kad tiek piedzīvota gada garākā diena un īsākā nakts. Šajos svētkos tiek iezīmēts astronomiskās vasaras sākums un ļoti spēcīgi izjusts pirmatnējās dzīvības spēks. Ar šo kopumu pasākumā notika uguns rituāls ar “zāļu sievu” Līgu Reiteri,
Mēs dziedājām Jāņu dziesmu, kopā ar Smiltenes muzikantiem gājām Jāņu rotaļās, dejojām dančus, kā arī palaidām uguns plostus Tepera ezerā un sargājām Jāņuguni līdz saulllēktam.
2020. gada 20. jūnijā ar mūsu dziesmām kuplinājām izstādes atklāšanas pasākumu muzejā.
Izstāde tapusi sadarbībā ar Kāzu muzeju un godu rīkotāju Vivitu Ķepsi. Pasākuma dienā godu rīkotāja labprāt dalījās ar padomiem jaunajiem pāriem vai tiem pāriem, kuri apsver precēties nākotnē. Izstādes atklāšanas laikā Smiltenes folkloras kopa “Rudzupuķe” priecēja gan ar dziesmām, gan ar rotaļām, izmēģināsim kāzu aktivitātes, baudījām “sirdsmaizītes”, goda buljonu ar knēdeļiem un, protams, kūku.
Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā šovasar aplūkojama izstāde “Vasara – kāzu laiks!”, ieskatīsimies kāzu tradīcijās, no tā, kam bija jābūt pūrā līdz dažādiem padomiem jaunajām sievām. Protams, aplūkosim arī muzicēšanas tradīcijas Kalncempjos, jo vēl jau atmināmies tos laikus, kad vietējie entuziasti lustīgi spēlēja visos godos. Izstāde “Vasara – kāzu laiks!” pieejama apmeklētājiem līdz 2020.gada 30. septembrim.
Mums savas pilsētas simtgadē un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā ir par ko dižoties! Mums ir izdarīgi un čakli saimnieki un saimnieces! Lepnas sētas, plašas druvas, zaļi meži, zili ezeri! Puiši un vīri kā ozoli, meitas un sievas kā rozes! Ne tikai Smiltenē ir ar ko dižoties, visā novadā un Latvijā mums ir ar ko dižoties! Ar skaistumu, tikumu, darbu, savu zemi, ģimeni, saknēm.Tik daudz laba mūsos un Latvijā! Mēs aicinām uzvilkt goda drēbes un atrast sirdij tuvu tautas dziesmu un to pateikt vai nodziedāt pārējiem! Iedvesmosim viens otru!
Kārlis Sīmanis un folkloras kopa “Rudzupuķe” Mūzika un vārdi: Jānis Krūmiņš Video: Jānis Krūmiņš no autora.. Ar šo dziesmu man kaut nedaudz izdevās sakārtot domu un emociju jūkli, kas palika pēc “Dvēseļu puteņa” noskatīšanās. Neviļus domāju par vecmammas trejiem brālīšiem kas neatgriezās, par tēvu kurš no Sibīrijas atgriezās, bet jau pavisam cits cilvēks. Paldies filmas autoriem. Paldies, Ingai par Kārli, es jau viņu pēdējā laikā nesaucu nekā savādāk kā par Kārli LIELISKO😊. “Rudzupuķes”, kā vienmēr, bija fantastiskas, i smuki dzied, i labi izpildās, tur Līgas virzienā lido kompliments. Visi malači, bet šoreiz īpaši gribu izcelt Ilzi, palūkojat, ko viņa dara zem ozola. Tā turēt un turpinām strādāt. Dievs, svētī Latviju!
KAUJA PAR NEKO
Ko līdzēja drosme, kas sirdī mita,
Jau trešajā dienā puika kaujā krita -
Nu viņš dieva valstībā.
Vēl mirkli pirms blakus tam lādiņš krita,
Viņš rakstīja mātei, par šaubām, kas neizpalika:
"Zini man ir bail".
Piedz: Dod dieviņi siltu sauli,
Lai tā agri nerietēja.
Man naksniņa sapni stāsti
Kā mūžiņu nodzīvoti.
Un, karā kā karā, notiek trakas lietas,
Ja siltumā sēdi tad, protams, pie vienas vietas -
Viss ir kārtībā
Tie, kas bija pie augšas, tie pie ordeņiem tika,
Par pārējiem stāsta vien skopa statistika.
Un skaitļi iekavās.
Piedz.
Un ne viens, bet simti, tad par eņģeļiem tika,
Tie pacēlās spārnos, nu spoži mirdz galaktika -
Visā godībā
Viņi jautā mums mēmi, varbūt pietiks karot?
Mēs gribam mājās, arī mierā dzīvot, teic varot,
Teic varot…
Es gribēju vēlreiz ar tevi aizstaigāt, tur - līdz ceļa galam, siltā vasaras vakarā. Es gribēju mūsu pirmdzimtajam šūpuli kārt, tepat - sētas viducī, zem vecā ozola vainaga. Es gribēju dzīvi nodzīvot, ar saviem mīļajiem, cik labi mācēdams un prazdams. Un vienmēr jau pastāvēja varbūtība, ka es atgriezīšos.. Bet nu gaisma acīs, tik spoža, ... tik spoža ...
10.novembrī, Mārtiņdienā kopā ar draugiem no Rīgas, Limbažiem un Vidridžiem gājām Katrīnu meitās. No rīta satikāmies, sagatavojāmies gājienam, meitas uzvilka baltus vīriešu kreklus apvilktus uz otru pusi, ap vidu sarkanas jostas, matu palaisti vaļā, galvā vīriešu cepures un kājās bikses un lieli zābaki. Rokās dažādi rīki, ar ko troksni taisīt un ļaunumu aizbiedēt. Līdzi mums bija savs neiejāts zirgs, to lūdzām, lai satiktie ļaudis mums palīdz iejāt. Saimniekiem, viņu saimei un mājām nesām svētību, viņi pateicīgi mūs cienāja. Lieliska enerģijas apmaiņa.
Savukārt otrā barā gāja Spalvainie Mārtiņbērni - viri, kas kažokus uz ļauno pusi apvilkuši tā, ka priekša ir uz mugurpusi, pakausī no bērza tāss gatavota seja, galvā cepure un maskas nesējam seja aizklāta, lai nepazīst. Ap vidukli Mārtiņbērniem no salmiem gatavotas jostas. Tie nāk sētā, apveltī mājiniekus ar svētīgu pērienu, liek visādus jokus rādīt - kā piemēram, kartupeļu maisus nest, peles ķert un citādus pigorus. Mūsu Mārtiņbērniem Lādezerā atradās divi jauni sekotāji, kādi pusauga zēni, kas aicināti iepūst taurē šo izdevību garām nepalaida! Lai jauks rudens maskās iešanas laiks!
